Ievads 3
1. Personības īpašību vispārīgs raksturojums 5
1.1.1. Sangvīniskais temperaments 6
1.1.2. Melanholiskais temperaments 7
1.1.3. Holēriskais temperaments 9
1.1.4. Flegmātiskais temperaments 11
1.2. Rakstura akcentuācijas tipi 12
1.2.1. Hipertīmais tips 12
1.2.2. Sensitīvais tips 13
1.2.3. Trauksmainais tips 14
1.2.4. Demonstratīvais tips 15
1.2.5. Distīmais tips 15
1.2.6. Rigidais tips 16
1.2.7. Uzbudināmais tips 17
1.2.8. Ciklotīmais tips 18
2. Jēdziena “organizācija” vispārīgs raksturojums 19
3. Darbinieku personisko īpatnību izpēte x pilsētas domē 21
3.1. Pētāmās grupas apraksts 21
3.2. Pētījumu metodikas raksturs 22
3.3. Iegūto aptaujas anketu rezultātu analīze un interpretācija 24
Secinājumi 29
Anotācija latviešu valodā 31
Anotācija angļu valodā 32
Izmantotā literatūra 33
Pielikums
IEVADS
Kursa darbam tika izvēlēta tēma “ Darbinieka personības īpašību saikne ar darba efektivitāti organizācijā”,
jo man, kā topošajai biroja vadītājai, likās ļoti būtiski pētīt kādas darbinieka temperamenta un rakstura akcentuācijas tipa īpatnības sekmē un kādas kavē darba efektivitāti organizācijā.
Ikviens piedzimst ar savu temperamentu un savām rakstura īpašībām. Dzīves apstākļi, tautība, apkārtējā vide, saimnieciskais stāvoklis un vecāku ietekme veido cilvēka personību, taču būtība paliek tā pati iepriekšējā.. Psiholoģijā šīs pazīmes tiek dēvētas par individuālpsiholoģiskajām īpatnībām
, kurām ir ļoti liela nozīme gan saskarsmē ar cilvēkiem, gan arī darba efektivitātes paaugstināšanā organizācijā. Lai gan jēdziens “individuālpsiholoģiskās īpatnības” ietver arī tādas īpatnības kā spējas, intelekts, pašvērtējums un pašcieņa, tomēr man visbūtiskākais šķiet indivīda temperamenta un rakstura akcentuācijas tips, jo dzīves laikā ir iespējams to pamainīt, taču būtība paliks tā pati iepriekšējā.
Cilvēka temperaments un rakstura iezīmes ietekmē ne tikai darba izpildi, bet arī tā rezultātu, tādējādi potenciālajiem darba devējiem šim faktoram būtu jāpiegriež sevišķi liela vērība, jo flegmātiskā un melanholiskā temperamenta pārstāvjiem ir grūti pielāgoties intensīvam darba procesam, savukārt holēriķi un sangviniķi nespēj ilgstoši veikt vienmuļu un monotonu darbu.
Pētījuma priekšmets
:
Personības īpatnības.
Kursa darba mērķis:
Pētīt un analizēt darbinieka personisko īpašību saikni ar darba efektivitāti organizācijā.
Izvirzītā hipotēze:
Ja darba devējs ņems vērā darbinieka temperamenta un rakstura īpatnības, tad
- paaugstināsies darba efektivitāte,
- paaugstināsies darbinieku atdeve darbā.
Kursa darba uzdevumi:
1. Studēt un analizēt literatūru par personības īpašību saikni ar darba efektivitāti un apkopot iegūto informāciju.
2. Veikt attiecīgās problēmas izpēti praksē.
Kursa darbā tiks izmantotas šādas pētnieciskās metodes;
1. teorētiskā – literatūra,
2. empīriskā – aptauja.
Galveno jēdzienu skaidrojums:
Individuālpsiholoģiskās īpatnības
– cilvēku savstarpējās psiholoģiskās atšķirības.
Temperaments
– tās cilvēka individuālpsiholoģiskās īpašības, kuras nosaka viņa darbības dinamiku un ir atkarīgas no centrālās nervu sistēmas īpašībām.
Rakstura akcentuācija
– parādība, kad dažas cilvēka rakstura īpašības ir ļoti attīstītas un izceļas uz citu īpašību fona.
Kursa darba struktūra.
Kursa darbam ir 3 daļas, kurās tiek analizēta literatūra par pētāmo problēmu un anketēšanas laikā iegūtie aptaujas rezultāti., kā arī secinājumi un pielikums, kurā ievietots pētījumu laikā izmantotās anketas paraugs. Anotācija latviešu un angļu valodā.
1. PERSONĪBAS ĪPAŠĪBU VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS
Pie personības individuālpsiholoģiskajām īpatnībām pieder
- temperaments
- raksturs
- spējas
- intelekts
- pašvērtējums
- pašcieņa
Spējas
ir indivīda psiholoģiskās īpatnības, kuras nosaka zināšanu un iemaņu līmeni.
Svarīgi, lai cilvēks atrastu izmantojumu savām spējām, respektīvi, īsto nodarbošanās veidu, jo tādu cilvēku, kuriem nav nekādu spēju, praktiski nav.
Intelekts
– cilvēka loģiskās domāšanas spēju un zināšanu kopums. Īpašu vietu ieņem radošā domāšana. Augsts intelekta līmenis ne vienmēr ir saistīts ar attīstītu radošo domāšanu un otrādi.
Pašvērtējums
– kā cilvēks vērtē savas spējas un īpašības attiecībā pret kādu noteiktu normatīvu sistēmu. Šo sistēmu veido apkārtējo cilvēku spriedumi. Gandrīz jebkurš pašvērtējums ir subjektīvs, jo citu cilvēku vērtējums no malas ir vairāk vai mazāk atšķirīgs.
Pašcieņa
– cilvēka attieksme pret sevi kopumā. Katram cilvēkam ir vēlēšanās savu pašcieņu uzturēt pietiekamā līmenī. Tas viņu mudina rīkoties tā, lai savu pašvērtējumu viņš varētu attaisnot., un lai pastiprinātu pārliecību par sevi.
Kursa darbā tuvāk tika izvēlēts aplūkot tādas individuālpsiholoģiskās īpatnības kā darbinieka personības temperamenta
un rakstura akcentuācijas tipus.
1.1.
TEMPERAMENTA TIPU BŪTĪBA UN NOZĪME DARBĀ
1.1.1. SANGVĪNISKAIS TEMPERAMENTS
Sangvīniķis tulkojumā no latīņu valodas “sanguis’’ nozīmē asinis.
Šim temperamenta tipam raksturīga rosība, spēja viegli piemēroties jauniem apstākļiem, enerģijas pārpilnība. Sangvīniķi ir apveltīti ar labu humora izjūtu, komunikabli, dzīvespriecīgi, darbīgi, gatavi visur piedalīties, uzņemties atbildību, organizēt. Viņiem ir stipra nervu sistēma, augstas darba spējas, viegli adaptējas darbā un sociālajā vidē.
Sangvīniķi sevišķi labi spēj:
- saprasties ar cilvēkiem,
- izteikt savas domas un sajūsmu,
- atrasties uzmanības centrā.
Taču šim temperamentam ir arī savi trūkumi. Sangvīniķi ir egocentriski un bieži aizvaino citus cilvēkus, paši to nemaz negribēdami. Viņi ātri iekaist dusmās, bieži pārtrauc citus un atbild viņu vietā, nespēj iegaumēt cilvēku vārdus, kā arī ir neorganizēti un bērnišķīgi. Viņi dzīvo tagadnē un tiecas pēc acumirklīga gandarījuma, bet reti kad pārdomā piedzīvoto. Nepacietība un bezatbildība, atstājot iesākto pusceļā, ir šim tipam raksturīgas iezīmes, tomēr viņi ir un paliek optimisti.
Kā darbinieki, sangvīniķi ir apveltīti ar radošu fantāziju un mīl košas krāsas, ikvienu darbu uzsāk ar sajūsmu, iedvesmo citus līdzdarboties. Darbā viņiem piemīt ārkārtīgi liels kustīgums. Tik pat ātri, cik interese rodas, tik pat ātri tā jau ir zudusi, un viņam atkal ir jaunas idejas un priekšlikumi.
“Sangvīniķi ir labi piemēroti dažāda veida organizatoriskam darbam, darbam ar cilvēkiem, taču viņiem ir ļoti grūti veikt tādu darbu, kas prasa pacietību, ilgstošu piepūli”.
[4., 27.]
Lasot dažādu psihologu izteikumus par šo temperamenta tipu, tiek secināts, ka sangvīniķiem ir ļoti būtiski atrasties uzmanības centrā. Viņi nevar mierīgi sēdēt malā un klusēt, tādējādi labprātāk runā nekā klausās.
Sangvīniķiem ir iesakāms kustīgs darbs, kurā vajadzētu apvienot mērenu garīgo un fizisko piepūli. Piemēram, profesijas, kurās patstāvīgi nākas saskarties ar cilvēkiem – tirzdniecība, komercija.
Kā galvenie no viņa trūkumiem darbā tiek minēti fakti, kas saistīti ar savu pienākumu aizmiršanu, uzticēto uzdevumu neizdarīšanu līdz galam, nedisciplinētību, darba laika izniekošanu ar runāšanu, lēmumu pieņemšanu emociju iespaidā.
Pēc psiholoģes Florensas Litaueres domām, lai darba process būtu efektīvāks, sangvīniķim ir jāiemācās :
- “iemācīties paklusēt,
- valdīt pār savu ego,
- kaut nedaudz atbrīvoties no savas iedomības,
- uzlabot atmiņu,
- domāt par citiem”.
[4., 95.]
Taču neskatoties uz saviem trūkumiem, “patiešām izmanīgs sangvīniķis ir spējīgs tā manipulēt ar cilvēkiem, ka tie vēl lūdzas, lai atļauj bez atlīdzības strādāt sangvīniķa labā”.
[4., 28.]
Kā vēl viens no trūkumiem tiek minēts arī tas, ka sangvīniķi attieksmē pret citiem ir neiejūtīgi. Viņi neciena vājāk izteiktas personības, uzskata, ka ir pārāki par saviem līdzcilvēkiem.
Tātad sangvīniskā temperamenta pārstāvji ir runātāji, optimisti, ekstraverti, kuri ir piemēroti organizatoriskam darbam un darbam ar cilvēkiem. Lai gan viņi ļoti viegli adaptējas jebkurā vidē, tomēr ir ļoti neiejūtīgi pret citiem cilvēkiem. Viņiem ir plašs paziņu loks, kuru vārdus sangvīniķis bieži vien aizmirst.
1.1.2.
Melanholiskais temperaments
Melanholiķis tulkojumā no grieķu valodas “melanos cholē” nozīmē melnā žults.
Melanholiķis ir vājais tips. Par to liecina pat viņa ķermenis, jo pārsvarā tas ir trausls. Dažreiz šķiet, ka šī tipa pārstāvis ir no citas pasaules, jo ir noslēgts, skumjš un drūms, bieži vien ir egocentrisks un dzīvo pagātnē, pārdomājot reālās un iedomātās pārestības. Melanholiķi ir nekomunikabli, nervozi un emocionāli. Viņi ir pesimisti ar tendenci uz kompleksiem un aizturēm, taču viņiem piemīt tieksme uz ģenialitāti, filozofiskumu un poētiskumu.
Pretstatā sangvīniķa neiejūtībai, melanholiķis ir gatavs uzupurēties citu labā. Kā saka Florensa Litauere: “Viņi tiešām sevi nodarbina ar domām par citiem cilvēkiem un izjūt viņu vajadzības”.
[4., 46.]
Kā galvenie trūkumi tiek minēti – untumainība un nomāktība, tīksmināšanās par apvainojumiem, uzmanības koncentrēšana uz negatīvo, zemais pašvērtējums un egocentrisms. Melanholiķim ir pieņemami mēreni fiziski vingrinājumi un mierīgas attiecības ar līdzcilvēkiem. Viņam raksturīgas nedrošas kustības, arī iemaņas izveidojas grūti un ir nenoturīgas.
Darba procesā viņam ir tendence visu saplānot, iedziļināties katrā sīkumā, uzstādīt sev augstas prasības. Savus darba pienākumus veic rūpīgi, neatlaidīgi, pamatīgi, visu izdara līdz galam.
Kā raksts Ārvaldis Alvils Spulle: “Melanholiķiem daba iedevusi vismazāk, taču viņi viegli pārslēdzas, spēj pat veikt vairākus pienākumus vienlaicīgi, .. un viņiem ir lieliskas apkārtējās vides ne tikai sajūta, bet arī nojauta”.
[9., 118.]
Parasti šī tipa pārstāvji izvēlas monotonu, vienmuļu darbu, tomēr viņiem ir būtiski, lai spējas tiktu augstu novērtētas, kā arī gūta atzinība. Bieži vien melanholiķim ir daudz labu un radošu ideju, bet tiklīdz tās saskaras ar šķēršļiem un dzīves īstenību, tā cieš sakāvi. Viņš nebūs tas, kurš skaļi izteiks savu viedokli un būs uzmanības centrā.
Lai gan melanholiķis ļoti rūpīgi veic savus darba pienākumus, tomēr negatīvais ir tas, ka viņš plāno pārāk izstiepti un detalizēti, meklē sarežģītus darbības veidus un vilcinās uzsākt jaunus projektus. Kā raksta Viesturs Renģe: “.. viņi nav apsviedīgi cilvēki, kas var visu ātri aptvert un darboties, ātri iejusties jaunās situācijās”.
[8., 18.]
Melanholiķi arī ļoti ātri apvainojas, tādēļ aizrādījumus par darbu nevajadzētu izteikt ļoti kategoriskā balsī, it īpaši, ja kaut kas ir jāpadara ātri. Viņi nespēj ilgstoši izturēt ne fizisku, ne garīgu slodzi.
Toties viņi sevišķi labi spēj:
- uztvert dziļas domas un ievērot detaļas,
- veidot kartotēkas un grafikus,
- atrisināt problēmas, kas citiem šķiet sarežģītas.
Tātad melanholiķiem ir ļoti grūti veidot attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, jo viņi ir noslēgti, drūmi un ar zemu pašvērtējumu. Viņi nav radīti līdera un vadītāja lomai, bet gan monotonam darbam, kuru veiks pamatīgi un rūpīgi, un vienmēr iesākto novedīs līdz galam. Sevišķi labi padosies darbs ar kartotēkām un grafikiem.
1.1.3. Holēriskais temperaments
Holēriķis tulkojumā no grieķu valodas “cholē” nozīmē žults.
Holēriķi var pazīt pēc straujās dabas, savu nodomu kaislīgas aizstāvēšanas un izpildes. Tā kā viņš ir nelīdzsvarots, tad ļoti ātri aizsvilstas, bet šīs dusmas tikpat ātri arī pāriet.
Holēriķi parasti ir ar spēcīgu ķermeni. Viņi ir enerģiski, mērķtiecīgi, uzstājīgi un pašpārliecināti. Holēriskais temperamenta tips ir tas, par kuru psihologi saka “dzimis līderis”.
Piemēram, Florensa Litauere raksta: “Katrai organizācijai, katram finansu darījumam ir nepieciešams stipras gribas vadītājs, kas spēj pieņemt lēmumus – šīs īpašības holēriķim ir dotas”.
[4., 56.]
Arī psiholoģijas doktors Viesturs Renģe uzsver holēriķa spējas “.. ātri mobilizēt cilvēkus, organizēt kādu pasākumu vai citus kādam darbam. Viņi nav tik efektīvi darbā, kas prasa sistemātiskumu”.
[8., 24.]
Noteicošās holēriķa uzvedībā var minēt arī tādas īpašības kā dinamiskums un aktivitāte, apņēmīgums, gribasspēks, nemitīga dziņa kaut ko mainīt, neatkarība un pastāvība.
Kā darbinieki holēriķi ir mērķtiecīgi, problēmām meklē praktiskus risinājumus, ātri ķeras pie lietas, rosina citus uz darbīgumu, labi organizatori. Pirms kāda darba sākšanas viņš jau zin kā tam ķerties klāt, un domās to sadalījis vairākās daļās. Priekšroku dod darbam grupā.
Ieteicamas profesijas ar iespējami normālu darba un atpūtas organizāciju. Tām nevajadzētu būt sēdošām, jo tas ir ļoti kaitīgi holēriķa veselībai.
Taču holēriskā tipa pārstāvjiem ir ļoti daudz negatīvu īpašību, piemēram, nepacietība, nesavaldība, neelastīgums. Viņi labprāt citus izkomandē un necieš asaras un sentimentalitāti, tādēļ iejūtīgums holēriķim ir svešs jēdziens. Parasti viņi ir arī netaktiski, ar noslieci izmantot citus savā labā. Tas viss mēdz izraisīt konfliktus ar apkārtējiem. Attiecības sevišķi saasinās, ja jāsadarbojas ar līdzīga temperamenta pārstāvi.
Darbā holēriķi mēdz pieņemt pārsteidzīgus lēmumus, negodīgi izmantot savus darbabiedrus, pietiekami rūpīgi nepārdomāt savas ieceres. Viņi bieži vien izvirza sev nepaveicamus uzdevumus, neatzīst savas kļūdas un vaino citus, ja iecerētie nereālie projekti netiek īstenoti.
Par šo holēriķu īpašību Florensa Litauere raksta: “Holēriķi ir darbaholiķi, izjūt nepieciešamību visu pārzināt, neprot saprasties ar apkārtējiem”.
[4., 109.]
Arī Ārvaldis Alvils Spulle saka, ka “Holēriķiem ir spēcīga nervu sistēma, viņi viegli pārslēdzas no vienas lietas uz otru, bet viņu rīcības un uzvedības neaprēķinātība jūtami samazina .. sadzīvošanas pakāpi ar līdzcilvēkiem”.
[9., 117.]
Neskatoties uz šiem trūkumiem, holēriķi sevišķi labi spēj
- veikt darbus, kam nepieciešama spēja ātri izlemt,
- aizstāt kādu neparedzētā situācijā,
- strādāt nozarēs, kur nepieciešama noteiktība un autoritāte.
Tātad holēriķi ir dzimuši līderi, kas ar savu mērķtiecīgumu un enerģiskumu spēj aizraut citus. Viņiem piemīt lieliskas organizatora spējas, bet trūkums ir tas, ka emocijas un iejūtība viņam ir svešs jēdziens, un tipiska holēriķa iezīme ir skarbums un vāja aizture.
1.1.4. Flegmātiskais temperaments
Flegmātiķis tulkojumā no grieķu valodas “pflēgma” nozīmē gļotas.
Flegmātiķi ir omulīgi un nesteidzīgi, par ko liecina arī viņu masīvais, apaļīgais ķermenis. Parasti ir mierīgi un labsirdīgi cilvēki. Mīl ierasto, bet, kad sāk darboties, virzās uz priekšu nelokāmi. Saglabā aukstasinību, spriestspēju arī sarežģītās situācijās. Flegmātiķi ir labsirdīgi un labi saprotas ar citiem, kad ir pārvarējuši kautrību, ir uzticīgi, godīgi, kārtīgi un apzinīgi, vienmēr pabeidz iesākto. Šī tipa pārstāvji ir vērotāji, pesimisti. Tipiskākās rakstura iezīmes ir pacietība, nosvērtība, līdzjūtība, labvēlība, lēnīgums, savaldīgums un domīgums.
Flegmātiķim ir daudz draugu, jo ar viņu var lieliski saprasties. Kā saka Florensa Litauere: “Flegmātiķis nekad nevienu neaizvaino, viņam nepatīk pievērst apkārtējo cilvēku uzmanību, viņš dara to, ko no viņa gaida, turklāt atturīgi, nealkdams slavas un atzīšanas”.
[4., 65.]
Darbā flegmātiķi ne tikai prot lieliski saprasties ar kolēģiem, bet arī ir kompetenti un nemēdz svārstīties, allaž atrod vienkāršāko ceļu, izjūtot spiedienu, strādā īpaši labi. Viņi ir saticīgi un labprāt piebalso citiem, tādējādi izvairoties no konfliktiem. Flegmātiķiem kustības ir izteikti palēninātas, bet arī tikpat izteikti mērķtiecīgas, tāpēc viņiem nepieciešams sevišķi kustīgs darbs ar zināmu fizisku piepūli. Ļoti svarīgi, lai no šīs darbības tiktu gūti dzīvi iespaidi, kas spētu saviļņot morāli un fiziski.
Piemēram, psihologs Ā. A. Spulle flegmātiskā tipa pārstāvim iesaka tādas profesijas kā fermeris, dārznieks, kas flegmātiķim nodrošina labu veselību un garastāvokli.
Darba procesā viņi dod priekšroku darbam ar lietām nevis cilvēkiem, jo spēj izturēt ilgstošu fizisko un garīgo slodzi, pat, ja darbs ir vienmuļš.
Kā saka V. Renģe: “Ja flegmātiķis ir pie kaut kā ķēries, tad viņš izrāda apbrīnojamu neatlaidību, reizēm pat stūrgalvību un ietiepību savu mērķu sasniegšanā”.
[8., 22.]
Darba procesā flegmātiķi sevišķi labi spēj:
- būt par vidutājiem un panākt vienošanos,
- mazināt situāciju bīstamību un saglabāt mieru,
- veikt vienveidīgu darbu, kas citiem šķiet garlaicīgs.
Turpretim F. Litauere kā flegmātiķa galveno problēmu min ”.. acīmredzamo nespēju pieņemt lēmumus”.
[4., 132.]
Viņa uzsver arī to, ka “ tipisks flegmātiķis ir ļoti slinks un cer ar novilcināšanos izvairīties no darba”.
[4., 128.]
Tādējādi flegmātiskā tipa pārstāvju trūkumi ir mērķtiecības trūkums, kūtrums un nevērība, nevarēšana vien iesākt strādāt. Viņiem arī nepatīk, ja kāds tos steidzina. Bieži nonāk laika trūkumā, atpaliek no citiem, sevišķi tad, ja mainās darba apstākļi un uzdevumi.
Flegmātiķiem ir praktiski nenogurdināma nervu sistēma, bet kā saka Ā.A. Spulle: “ .. viņi ļoti smagi pārslēdzas uz citu darbu, citu sociālo vidi, viņus grūti iekustināt, bet toties izsist no sliedēm ir gandrīz neiespējami”.
[9., 118.]
Kā tipiskākās negatīvās iezīmes var minēt nespēju īsti sajūsmināties, izvairīšanos no atbildības, neizlēmīgums. Flegmātiķi var būt arī egoistiski, klusi, bet ar dzelzs gribu. Tātad viņi spēj vislabāk veidot attiecības ar līdzcilvēkiem. Viņi ir cilvēki ar dzelzs gribu, un, lai gan ir kūtri un spītīgi, tomēr spēj ilgstoši izturēt fizisko un garīgo slodzi.
1.2.
Rakstura akcentuācijas tipi
1.2.1.
Hipertīmais tips
Cilvēkiem ar šo rakstura tipu ir raksturīga pastiprināta aktivitāte, darbīgums, neatlaidība mērķu sasniegšanā, kā arī enerģiskums un dzīvesprieks. Hipertīmā tipa pārstāvim parasti ir pacilāts garastāvoklis neatkarīgi no apstākļiem. Uz visām lietām skatās optimistiski, kā arī prot atrast izeju visās dzīves situācijās. Viņiem piemīt radošas spējas un oriģināla pieeja. Šādi cilvēki bieži vien gūst panākumus un ir piemēroti līdera lomai, taču reizēm var likties pārlieku darbīgi, jo vienmēr atradīs ko darīt.
Attiecībās ar cilvēkiem raksturīga nestabilitāte, no spēcīgas pieķeršanās var pēkšņi pāriet uz pilnīgu vienaldzību. Ar citiem šī tipa pārstāvis rēķinās visai maz, jo savu mērķi cenšas sasniegt visiem līdzekļiem, tādējādi uz citiem izdarot milzīgu psiholoģisko spiedienu. Arī disciplinārās prasības tiek uzskatītas par savas brīvības ierobežošanu. Kā raksta V. Renģe: “Šāda tipa cilvēkiem ir ārkārtīgi izteikta tieksme uz neatkarību, pastāvību un bieži vien rodas konflikti tad, ja viņi uzskata, ka tās prasības vai ierobežojumi, kurus viņiem izvirza, ir nevajadzīgas, muļķīgas, nepamatotas”.
[8., 41.]
Arī A. Vorobjovs par šo problēmu izsakās līdzīgi: “Bieži vien šādi cilvēki ir režīma un disciplīnas pārkāpumu iniciatori”.
[11., 233.]
Tātad viņiem ir ļoti grūti ievērot kādas prasības vai instrukcijas, būt disciplinētiem, darba procesā šie darbinieki būtu tie, kas rosina citus darboties, būt aktīvākiem. Attiecības ar kolēģiem nebūtu stabilas, jo viņi nespēj ilgstoši pieķerties vienam konkrētam cilvēkam.
1.2.2.
SENSITĪVAIS TIPS
Šī akcentuācijas tipa pārstāvjus raksturo emocionāls jūtīgums un mīkstsirdība. Šādi cilvēki ir viegli aizvainojami, smagi pārdzīvo aizvainojumus un pāridarījumus. Viņi ir žēlsirdīgāki par citiem, viņus ir vieglāk aizkustināt, tādēļ organizācijā sensitīvā tipa pārstāvim būtu ļoti grūti pildīt līdera lomu, tā kā citi varētu viegli manipulēt ar šādu vadītāju, jo viņa emocijas gūtu virsroku pār prātu.
Šāda tipa cilvēkiem ir izteiktas estētiskās intereses, mīlestība pret dabu, mākslu, mūziku. Kā raksta A. Vorobjovs : “.. izjūt īpašu prieku saskarsmē ar dabu un mākslas darbiem”.
[11., 234.]
Atšķirībā no tipiska melanholiķa, viņi vairāk izrāda savas emocijas, taču šie cilvēki ir ārkārtīgi paškritiski, viņi visu laiku mokās ar vainas apziņu un mazvērtības kompleksiem, kā arī stingri ievēro morālās prasības. Sensitīvs cilvēks izvairās no jaunām, lielām kompānijām un neiesaistās riskantos pasākumos.
Nepilnvērtības sajūtas dēļ, sevišķi spilgti izpaužas hiperkompensācijas reakcija
– pastiprināta vēlme pārvarēt savus kompleksus. Pašapliecināšanos meklē tajās darbības sfērās, kurās visvairāk izpaužas viņu nepilnvērtība. Tādējādi kautrīgi un nedroši cilvēki izliekas atraisīti, pat iedomīgi, un cenšas izrādīt savu enerģiju un gribasspēku. Bet tiklīdz situācija prasa izlēmību, tajā pašā mirklī viņi atkāpjas. Ja izdodas iegūt šādu cilvēku uzticību un viņi jūt sarunas biedra simpātijas un atbalstu, tad aiz “nokritušās maskas” atklājas nosodījumu un pārmetumu pilna dzīve, emocionalitāte un nesamērīgi augstās prasības pret sevi.
1.2.3.
TRAUKSMAINAIS TIPS
Šī tipa rakstura īpašības ir ļoti tuvas sensitīvajam tipam. Šādi cilvēki iekšēji ir ļoti nedroši, svārstīgi, viegli ievainojami ar tieksmi šaubīties. Sevī tie saskata daudz trūkumu. Viņiem ir ārkārtīgi grūti pieņemt kādu lēmumu un aizstāvēt savas intereses vai viedokli diskusijās un strīdos. Noslēgtība tiem parasti ir ārēja, bet biklums un kautrīgums izpaužas kontaktā ar svešiem cilvēkiem un nepierastos apst&#
Kā raksta A. Vorobjovs: “Ar nepazīstamiem grūtības sagādā pat formāli kontakti”.
[11., 24.]
Taču reizēm šī rakstura tipa pārstāvju izturēšanās ir pretēja – tā ir izaicinoša, nekaunīga, bet tas ir tikai mēģinājums nobaidīt otru, un parasti pēc mirkļa viņi jau saplok, jo tā ir bijusi tikai ārēja bravūra. Visas pierastās dzīves izmaiņas viņi pārdzīvo ar grūtībām, kā aizsarglīdzeklis pret to izveidojas pārlieka punktualitāte un sīkumaina akurātība, šī iemesla dēļ katrs darbs tiek veikts īpaši rūpīgi, stingri pēc plāna. Šīs īpašības ir noderīgas tajos darbības veidos, kuros kļūdas ir īpaši bīstamas vai nevēlamas. Piemēroti būtu tādi amati, kas saistīti ar medicīnas un finansu nozari. Trauksmainā tipa pārstāvjiem vadītāja lomu traucētu pildīt nespēja ātri pieņemt lēmumus un iejusties jaunos apstākļos. Līderiem ir jābūt arī pārliecinātiem par sevi, bet pēc iepriekšminētā var secināt, ka trauksmainajam tipam šī īpašība nepiemīt.
1.2.4.
DEMONSTRATĪVAIS TIPS
Šī rakstura tipa iezīmes ir ļoti plaši izplatītas. Tās raksturojas ar pāaugstinātu izstumšanas spēju. Šo personu galvenā rakstura īpašība ir tieksme šķist nozīmīgākiem, atzītiem. Viņiem ir raksturīgs kustīgums, savas iedomātās lomas spēle, fantāzija, melīgums, izlikšanās. Tādiem cilvēkiem ir nepieciešams, lai par viņiem runātu, skatītos, sajūsminātos. Kā raksta V. Renģe: “.. vēlēšanās pastāvīgi būt uzmanības centrā, ir galvenā demonstratīvā rakstura īpatnība”.
[8., 44.]
Viņi neatlaidīgi cenšas panākt, lai būtu uzmanības centrā, darot to ar jebkuriem līdzekļiem. Uz šādu cilvēku var pat kliegt, kritizēt, arī tas viņu apmierinās, galvenais, lai tikai netiktu ignorēts.
Iespaidu uz citiem cilvēkiem viņi atstāj, dramatizējot dažādas lietas, taču gadās, ka šīs personas īsti nevar atšķirt, kur beidzas viņu fantāzija un kur sākas realitāte. Parasti savas fantāzijas viņi stāsta ļoti ticami, tādēļ arī atrodas uzmanības centrā, jo viņu dzīve izrādās tik oriģināla un pārsteidzoša.
Šiem cilvēkiem piemīt arī īpašs artistiskums. Viņi ļoti labi iejūtas dažādās lomās, jūt situāciju vai otru cilvēku, un prot nospēlēt tādu lomu, kura ir piemērota šai situācijai. Labvēlīgos apstākļos prasme iejusties lomā dod iespēju sasniegt labus rezultātus tādās darbības sfērās kā pedagogs, aktieris, psihoterapeits, tirzdniecības aģents.
Gandrīz vienmēr viņi cenšas kļūt par līderiem, taču parasti šajā pozīcijā ilgi nenoturas, jo citi ļoti ātri saprot, ka oriģinālās idejas bieži vien ir tikai izdoma un lielība.
1.2.5.
DISTĪMAIS TIPS
Šis rakstura tips ir pretējs hipertīmajam. Tas izpaužas kā pastāvīgi pazemināts noskaņojums, drūmums, skumjas. Tendence pievērst uzmanību visam negatīvajam. Ja viņi runā par citiem, tad vienmēr cenšas uzsvērt otra trūkumus. Parasti ir lieli pesimisti, ļoti pasīvi un bezdarbīgi. Necenšas uzsākt kaut ko reālu, jo “dzīvē taču nekam nav jēgas”. Taču neskatoties uz šo pesimismu, kā raksta A.Vorobjovs: “Aiz šo cilvēku ārējās atsvešinātības un drūmuma slēpjas jūtīgums, dvēseliska atsaucība, pastāvīga gatavība uz pašuzupurēšanos”.
[11., 236.]
Darbā šie cilvēki ir nopietni, centīgi, krietni, bet negatīvais ir nedrošība, nespēja pieņemt svarīgus lēmumus bez šaubām. Viņi ātri nogurst, slikti panes ilgstošu psihisko slodzi, kā arī pārdzīvo savu vājumu un bezspēcību, neveiksmju gadījumos krīt izmisumā.
Ja darbība ir pierasta, tad var tikt sasniegti ievērojami panākumi, pateicoties krietnai, saistošai un atbildīgai pieejai. Attiecības ar citiem distīmā tipa pārstāvjiem veidojas stabilas, jo viņu pozitīvās īpašības ir krietnums un uzticamība. Tomēr līdera lomu viņi nespētu pietiekami labi pildīt, jo trūkst aktivitātes un pārliecības par saviem spēkiem, arī pastāvīgais pazeminātais noskaņojums neiedvestu padotajiem vēlmi aktīvi darboties organizācijā.
1.2.6.
RIGIDAIS TIPS
Šo tipu reizēm arī dēvē par “iestrēgušo tipu”
. Ikdienā viņus mēdz dēvēt par fanātiķiem, jo ir ar noslieci veidot idejas, kuras pārņem savā varā apziņu un ietekmē visu uzmanību. Savas idejas cenšas realizēt par katru cenu. Kā raksta V. Renģe: “Šie cilvēki var uzskatīt sevi par izgudrotājiem, kuru izgudrojumus neatzīst, viņi negūst piekrišanu, staigā pa dažādām instancēm un cīnās, lai izgudrojums tiktu atzīts”.
[8., 48.]
Tie ir cilvēki, kas parasti sūdzas un uzskata, ka viņiem tiek nodarīts pāri, tādēļ arī cīnās par savu taisnību. Tātad tās var būt personības ar ārkārtīgi dziļu iekšēju pārliecību, kas nerēķinās ne ar kādiem šķēršļiem, lai sasniegtu savu mērķi. Šāda rakstura īpašniekiem raksturīgs paaugstināts pašvērtējums, pašpaļāvība, augstprātība, godkāre. Parasti viņiem piemīt liels egoisms un pārlieka iedomība. Kā saka A.Vorobjovs: “Par apkārtējo īstenību viņiem ir interese tikai tiktāl, cik tā skar viņu personību, bet viss, kas neskar viņu es, tiem šķiet neinteresants un uzmanību nesaistošs”.
[11., 233.]
Reizēm šie cilvēki var kļūt arī diezgan agresīvi, ja kāds traucē sasniegt iecerēto mērķi. Parasti savās neveiksmēs viņi vaino citus cilvēkus, tādēļ organizācijā būtu samērā grūti veidot labas attiecības ar kolēģiem. Grūtības saskarsmē radītu arī tas, ka rigidā tipa pārstāvji ir atriebīgi un iedomīgi. Jebkuru iebildumu vai vienaldzību viņi uztver kā personisku apvainojumu.
Ja šo personu nodomi sakrīt ar sabiedriskajiem, tad viņi var izrādīties par ļoti vērtīgiem un noderīgiem darbiniekiem. Pretējā gadījumā nonāk atklātā konfliktā ar sabiedrību. Tātad šādi darbinieki darba efektivitāti paaugstinātu tikai tad, ja organizācijas nostādnes sakristu ar viņu nostādnēm, savukārt kolēģu vidū viņi nebūtu sevišķi cienīti un mīlēti sava egoisma, iedomības dēļ.
1.2.7.
UZBUDINĀMAIS TIPS
Pie šī tipa pieder tie cilvēki, kas nespēj kontrolēt savas emocijas, jūtas, galvenokārt, savas negatīvās emocijas. Parasti tie ir nesavaldīgi cilvēki, kuriem ir raksturīga kontroles pavājināšanās pār tieksmēm un ierosmēm, kas izpaužas kā rīcības nemotivācija, rupjība, pakļaušanās aizraušanās tieksmēm, dusmīgums, ķildīgums, ātra sakaitināmība un nežēlība. Šādi cilvēki bieži iesaistās konfliktos visniecīgākā iemesla dēļ, taču, ja ierobežo viņu personiskās intereses, notiek īpaši spēcīgas naida izpausmes. Kā raksta V. Renģe: “ .. šie cilvēki ir ļoti īgni, ļoti ļauni domās un darbībā pret apkārtējiem, uzbrūkoši”.
[8., 50.]
Viņiem piemīt arī tendence tiekties pēc līdera lomas, tādējādi darba procesā meklē partnerus, kas pakļaujas bez ierunām. Savu autoritāti parasti nostiprina ar rupjību un nežēlību. Vislabākie darbības veidi tādiem cilvēkiem ir fiziskais darbs un sports. Būtu grūti iedomāties uzbudināmā tipa cilvēku veicam pedagoga vai psihologa pienākumus, jo iejūtība nav viņa stiprā puse. To apstiprina arī V.Renģes teiktais: “.. svētulīgi, liekulīgi, reizēm glaimīgi un tajā pašā laikā gatavi dot triecienu vai uzbrukt, vai kaut ko izmantot savās interesēs”.
[8., 51.]
Šādiem cilvēkiem piemīt arī tendence lietot mīļvārdiņus, aiz kuriem parasti gan ir slēpta agresivitāte. Tā viņi mēģina apspiest sevī dusmas, ko izjūt pret otru cilvēku. Gandarījumu viņiem sagādā citu ciešanas, tādēļ arī šis ir ļaundabīgākais rakstura akcentuācijas tips.
1.2.8.
CIKLOTĪMAIS TIPS
Ciklotīmajam tipam raksturīga regulāra noskaņojuma, garastāvokļa maiņa, kas nav atkarīga no ārējiem apstākļiem. Kā saka V. Renģe: “ .. cilvēkā ir it kā kāds iekšējs mehānisms, kas viņu pārslēdz no viena garastāvokļa citā”.
[8., 47.]
Tātad cilvēkam ar šādu akcentuāciju garastāvoklis var mainīties bez jebkāda iemesla. Ja ir nelabvēlīgi apstākļi, tad ciklotīmajam tipam pazeminās darbaspējas, kā arī par visu zūd interese. Arī neveiksmes un strīdi tiek ļoti smagi pārdzīvoti. Ja kāds izsaka nopietnus pārmetumus, var tikt izsauktas domas par paša nepilnvērtību.
Regulārā garastāvokļa maiņa vislielākās grūtības radītu saskarsmē ar citiem, tādējādi darba procesā ar šādu cilvēku ir ļoti grūti veidot labas attiecības, jo otrs nevar zināt, kad kolēģim atkal var mainīties garastāvoklis. Šī paša iemesla dēļ ciklotīmā tipa pārstāvim nebūtu piemērots vadītāja amats, jo viņš pēkšņi var nonākt nopietnā, nomāktā noskaņojumā, un pēc kāda laika atkal kļūt dzīvespriecīgs, aktīvs un darbīgs.
Lai veidotos labvēlīgas darba attiecības ar kolēģiem, darbiniekam ar šādu rakstura akcentuāciju būtu jāiemācās kontrolēt savas emocijas. Šiem cilvēkiem mēdz būt iedvesmas periodi un periodi, kad viņiem zūd interese par visu, tādējādi tas nav savienojams ar stingru darba režīmu un vispiemērotākās viņiem būtu radošās profesijas.
Tātad, ja cilvēkam ir raksturīgas šādas īpašības, tad ir svarīgi, lai viņš to apzinās, jo tas tikai palīdzēs pārvarēt grūtos “dzīves brīžus”. Ciklotīmijas gadījumā “iestrēgšana” vienā noteiktā uzvedības tipā neilgst tikai dažas stundas, tā var ilgt pat līdz vairākiem gadiem, tādēļ ir ļoti būtiski apzināties šo savu īpatnību.
2. JĒDZIENA “ORGANIZĀCIJA” VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS
Organizācija
ir cilvēku grupa, ka apzinīgi sadarbojas kopēja mērķa (mērķu) sasniegšanai.
Taču jebkuru cilvēku kopu nevar uzskatīt par organizāciju. Lai cilvēku grupu uzskatītu par organizāciju, tai jāatbilst šādiem kritērijiem:
- cilvēku grupas esamība, kuras locekļi strādā kopā ar nodomu sasniegt kopēju mērķi,
- visiem ir viens mērķis, kuru visi grupas locekļi pieņem par kopēju.
Sekmīgu organizācijas darbību var nodrošināt, ja tajā darbojas pietiekams skaits vadītāju – ideju ģeneratoru, organizatoru un praktiķu, respektīvi, cilvēki strādā spraigāk un padara vairāk nekā tad, ja viņi būtu strādājuši atsevišķi. Tas nozīmē, ka organizācija strādā efektīvi.
Ir šādi efekta komponenti:
1. organizācija apvieno daudzu cilvēku pūles, un šo pūļu vienlaicīgums rada enerģijas pieaugumu,
2.
cilvēki, iekļaujoties organizācijā, izpilda kādu noteiktu darbu,
3.
tā kā organizācijā cilvēku pūles tiek kooperētas, pieaug visas organizācijas enerģija, kopīgie mērķi tiek sasniegti ātrāk un efektīvāk.
Organizācijām ir dažādi mērķi. Jo sarežģītāka ir organizācija, jo vairāk tai ir savstarpēji saistītu mērķu.
Sabiedrībā pastāv vairāki organizāciju tipi. Galvenie no tiem ir trīs tipi
:
1. Asociācijas
– organizācijas, kurās cilvēki apvienojas labprātīgi.
2. Birokrātiskā tipa organizācijas
– katram organizācijas loceklim tiek piešķirta noteikta loma, pienākumi un atbildība atbilstoši viņa statusam organizācijā.
3. Totālās organizācijas
– funkcionē kā iestādes, kurās noteikts cilvēku kontingents uz ilgāku laiku tiek izolēts no sabiedrības.
Ētisku apsvērumu dēļ kursa darba autore neminēs pētāmās organizācijas pilnu nosaukumu. Pētāmās birokrātiskā tipa organizācijas - X pilsētas domes - galvenais darbības virziens ir, vietējās pašvpārvaldes realizēšana dzīvē
., un tās darbības funkcijas ir šādas:
- komunālo pakalpojumu organizēšana,
- administratīvās teritorijas labiekārtošana,
- rūpes par iedzīvotāju izglītību,
- veselības aprūpes pieejamības nodrošināšana,
- civilstāvokļa aktu reģistrēšana,
- valsts statistikai nepieciešamo ziņu savākšana un sniegšana,
- sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšana,
- pedagoģisko darbinieku tālākizglītības organizēšana,
- bērnu tiesību aizsardzības īstenošana attiecīgajā administratīvajā teritorijā,
- uzņēmējdarbības sekmēšana.
3. DARBINIEKU PERSONĪBAS ĪPAŠĪBU IZPĒTE X PILSĒTAS DOMĒ
3.1. PĒTĀMĀS GRUPAS APRAKSTS
Sociālā grupa
– noteikts cilvēku kopums, kuram raksturīgas kaut kādas kopīgas pazīmes.
Vispārpieņemta sociālo grupu klasifikācija nepastāv. Krievu socioloģe G. M. Andrejeva sniedz šādu iedalījumu:
1. Nosacītās grupas – grupas ir pēc kaut kādas pzīmes no sabiedrības izdalīts cilvēku kopums.
2. Reālās grupas – sabiedrībā funkcionējoši cilvēku kopumi, kuru locekļus saista objektīvi pastāvošas attiecības.
2.1. Laboratorijas grupa –cilvēku kopums, kuri tiek uzaicināti piedalīties pētījumā.
2.2. Dabiskās grupas – veidojas un pastāv sabiedrībā “pašas par sevi” kā sabiedrības sociālās struktūras elementi.
3. Neorganizētās grupas – grupas, kuru dalībnieku vidū ir vismazāk ciešas saites.
4. Difūzās grupas – dalībnieki apvienojas uz savu simpātiju pamata.
5. Personīgo mērķu grupas – iesaistās cilvēki, lai kopā realizētu sev svarīgus mērķus.
6. Darba grupas – cilvēki iekļaujas, lai kopā darbotos sev un sabiedrībai nozīmīgu mērķu sasniegšanā.
Pirmā būtiskākā grupas pazīme
ir savstarpējās attiecības grupas dalībnieku vidū, tie pazīst cits citu, un uztver viens otru kā savējos.
Otrā būtiskākā grupas pazīme
ir grupas struktūra, kura izveidojas pēc zināma laika, katram grupas dalībniekam ir savs statuss grupā un tam atbilstoša loma.
Tika aptaujāta x pilsētas domes darba grupa
, kur katram dalībniekam ir savs atbilstošs statuss un loma. Anketēšanā piedalījās x pilsētas domes 30 darbinieki. Atpakaļ tika saņemti visi eksemplāri, jo respondentiem tika palūgts anketas aizpildīt uz vietas.
3.2. PĒTĪJUMU METODIKAS RAKSTURS
Pētījums tika veikts ar aptaujas anketu palīdzību. Anketa sastāv no 9 jautājumiem
.
1.
Pieņemot darbā jaunu darbinieku vislielāko uzmanību Jūs pievērsiet?
- vecumam
- dzimumam
- ārējam izskatam
- izglītībai
- darba pieredzei
- rakstura īpašībām
2.
Vai darbinieka temperamentam ir svarīga nozīme saskarsmē ar citiem cilvēkiem?
- jā
- nē
3.
Jūsuprāt, darbinieka rakstura īpašībām ir būtiska nozīme?
- saskarsmē ar cilvēkiem
- darba efektivitātes paaugstināšanā
- abos iepriekšminētajos variantos
4.
Pie intensīviem darba procesiem Jūs norīkotu?
- holēriķi
- melanholiķi
- sangvīniķi
- flegmātiķi
5.
Jūsuprāt, vienmuļu, monotonu darbu vislabāk veiktu?
- holēriķis
- melanholiķis
- sangvīniķis
- flegmātiķis
6.
Pienākumus, kuros nepieciešama ātra lēmumu pieņemšana un liela atbildības izjūta, Jūs uzticētu veikt?
- holēriķim
- melanholiķim
- sangvīniķim
- flegmātiķim
7.
Lai darba kolektīvā kolēģu vidū veidotos labas attiecības, svarīgākais ir?
- kopīgas intereses
- raksturu saderība
- abi iepriekšminētie varianti
8.
Vai Jūs, veidojot jaunu kolektīvu, pievērstu uzmanību darbinieku raksturu saderībai?
- jā
- nē
9.
Jūsu vecums?
- 18 – 30 g.
- 31 – 40 g.
- 41 – 50 g.
- 50 un vairāk
3.3. IEGŪTO APTAUJAS ANKETU ANALĪZE UN INTERPRETĀCIJA
1. Pieņemot darbā jaunu darbinieku, vislielāko uzmanību Jūs pievērstu?
1.attēls
Tabulā redzams, ka vislielākā uzmanība tiek pievērsta darba pieredzei un izglītībai, bet vismazākā vecumam, dzimumam, ārējam izskatam un rakstura īpašībām.
2.
Vai darbinieka temperamentam ir svarīga nozīme saskarsmē ar citiem cilvēkiem?
2.attēls
Tabulā redzams, ka respondenti uzskata, ka temperamentam tipam ir ļoti svarīga nozīme saskarsmē ar citiem cilvēkiem.
3. Jūsuprāt, darbinieka rakstura īpašībām ir būtiska nozīme? 3.attēls
Šis aptaujas jautājums parāda, ka darbinieka rakstura īpašībām ir būtiska nozīme gan saskarsmē ar cilvēkiem, gan arī darba efektivitātes paaugstināšanā.
4. Pie intensīviem darba procesiem Jūs norīkotu?
4.attēls
Pie intensīviem darba procesiem visvairāk tiktu norīkoti sangvīniķi un tad sekotu tikai holēriķi, turpretīim neviens no respondentiem nenorīkotu flegmātiķi un melanholiķi.
5. Jūsuprāt, vienmuļu, monotonu darbu vislabāk veiktu?
5.attēls
Vienmuļu, monotonu darbu vislabāk veiktu melanholiķi, pēc tam tikai flegmātiķi, turpretim tikai viens respondents to uzticētu veikt holēriskā temperamenta tipa pārstāvim.
6. Pienākumus, kuros nepieciešama ātra lēmumu pieņemšana un liela atbildības izjūta, Jūs uzticētu veikt?
6.attēls
Tabula parāda, ka pienākumus, kuros nepieciešama ātra lēmumu pieņemšana un liela atbildības izjūta, vislabāk veiktu holēriķi un tad tikai sangvīniķi, bet neviens no aptaujātajiem to neuzticētu flegmātiķiem un melanholiķiem.
7. Lai darba kolektīvā kolēģu vidū veidotos labas attiecība, svarīgākais ir?
7.attēls
Aplūkojot tabulu, var secināt, ka par svarīgāko tiek uzskatītas gan kopīgas intereses, gan arī raksturu saderība.
8. Vai Jūs, veidojot jaunu kolektīvu, pievērsiet uzmanību darbinieku raksturu saderībai?
8.attēls
Tabulas dati parāda, ka veidojot jaunu kolektīvu, lielākā daļa potenciālo darba devēju pievērstu uzmanību darbinieku raksturu saderībai.
9. Jūsu vecums? 9. attēls
Lielākā daļa respondentu ir vecumā no 41 – 50 gadiem, bet vismazāk ir vecumā pēc 50 gadiem.
SECINĀJUMI
Izstrādājot kursa darbu “Darbinieka personības īpašību saikne ar darba efektivitāti organizācijā”
tika secināts:
1. Sangvīniskā temperamenta pārstāvjiem vispiemērotākais ir organizatoriskais darbs, tātad darbs ar cilvēkiem, nevis lietām.
2. Melanholiķi vislabāk veiks vienmuļu, monotonu darbu, kurā ir maza saskarsme ar cilvēkiem.
3. Holēriķi ir “dzimuši līderi”, kas ar savu enerģiskumu un mērķtiecību spēj aizraut arī citus.
4.Flegmātiskā tipa pārstāvji spēj vislabāk veidot attiecības ar citiem un visilgāk izturēt gan fizisku, gan garīgu slodzi.
5. Hipertīmā tipa pārstāvji ir ļoti aktīvi un darbīgi, tomēr viņu attiecībās ar cilvēkiem ir raksturīga nestabilitāte.
6. Sensitīvā tipa pārstāvji ir bikli, kautrīgi, par sevi nepārliecināti cilvēki.
7. Trauksmainā tipa pārstāvjiem raksturīga iekšēja nedrošība un svārstīgums, kas parasti tiek kompensēts ar pārlieku punktualitāti un sīkumainību.
8. Demonstratīvajam tipam piemīt tieksme vienmēr atrasties uzmanības centrā un tikt atzītam.
9. Distīmā tipa pārstāvjiem raksturīgs pazemināts noskaņojums un tendence pievērst uzmanību visam negatīvajam.
10. Rigidā tipa pārstāvji par katru cenu cenšas realizēt savas idejas, un ir pārlieku iedomīgi un egoistiski.
11. Uzbudināmajam tipam ir raksturīga nespēja kontrolēt savas emocijas, kā arī agresivitāte un tieksme būt autoritātei.
12. Ciklotīmā tipa pārstāvjiem ir raksturīgas regulāras noskaņojuma maiņas, kuras viņiem ir jāiemācās kontrolēt.
Analizējot literatūru par personības īpašību saikni ar darba efektivitāti organizācijā, tika secināts, ka darbinieka temperamentam un rakstura īpatnībām ir ļoti būtiska nozīme darba efektivitātes paaugstināšanā, jo ikvienam cilvēkam ir savs temperamenta tips un tikai sev raksturīgas īpašības, kas nosaka gan viņa darbaspējas, gan arī attieksmi pret citiem.
Veicot aptauju x pilsētas domē , galvenie secinājumi ir šādi:
1. Pieņemot darbā jaunu darbinieku, vislielākā uzmanība tiek pievērsta izglītībai un darba pieredzei, turpretim rakstura īpašības tiek vismazāk ņemtas vērā.
2. Darbinieka rakstura īpašībām ir būtiska nozīme gan saskarsmē ar cilvēkiem, gan arī darba efektivitātes paaugstināšanā.
3. Pie intensīviem, atbildīgiem darba procesiem tiktu norīkoti holēriskā un sangvīniskā temperamenta pārstāvji.
3. Vienmuļu, monotonu darbu vislabāk veiktu melanholiķi un flegmātiķi.
4. Veidojot jaunu kolektīvu, darbinieku raksturu saderībai tiktu pievērsta uzmanība.
Tātad potenciālie darba devēji saprot, cik būtiski ir piemeklēt katram darbiniekam piemērotu darbu, atbilstoši viņa temperamentam un rakstura īpašībām, jo no tā ir atkarīga darba efektivitāte organizācijā, kā arī cilvēka atdeve darba procesā.
ANOTĀCIJA
Kursa darba nosaukums “ Darbinieka personisko īpašību saikne ar darba efektivitāti organizācijā ”
.
Kursa darbam ir 3 nodaļas, kurās tiek raksturota un analizēta attiecīgo temperamenta un rakstura akcentuācijas tipu saikne ar darba efektivitāti organizācijā, raksturota pētāmā organizācija un pētāmo cilvēku grupa, kā arī analizēti un interpretēti aptaujas anketu rezultāti.
Secinājumos tiek iztirzāti galvenie secinājumi, kas iegūti rakstot kursa darbu.
Anotācija latviešu un angļu valodā.
Izmantotās literatūras saraksts.
Pielikumā iekļauts aptaujas anketas paraugs.
Kursa darbs ir 32 lappuses.
ANNOTATION
The title of course work is “Worker’s personality qualities union with a efficiency of job”. There are 3 chapters. In these chapters were described and analysed fellows of corresponding union with the efficiency of job and analysed the results of sample of questionnaire.
In conclusion were reviewed the main conclusions, which acquired, writting the course work.
Use of bibliography.
In a supplement was included the sample of questionnaire.
Annotations in latvian.
Annotation in english.
There are 32 pages in the course work.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. DAKO P. Psiholoģijas brīnumainās uzvaras.//Zvaigzne ABC. – 1998. – 567.lpp.
2. DIDERIHS H. Uzņēmuma ekonomika.// Zinātne. –2000.- 515.lpp
3. GODVINS M. Kas jūs esat? Pašidentitātes noteikšanas metodes.// Zvaigzne ABC. – 1999.- 102.lpp. 23.-25. nodaļa.
4. LITAUERE F. Kas es esmu. Četri temperamenta tipi.// Jumava. – 1998.- 181.lpp.
5. OMĀROVA S. Cilvēks dzīvo grupā.// Rīga. – 1996.-171.lpp.
6. PETROVSKIS A., BRUŠLINSKIS A., ZINČENKO V. Vispārīgā psiholoģija.// Apgaismība. – 1986.- 462.lpp.
7. PRAUDE V. BEĻČIKOVS J. Menedžments.// Vaidelote.- 1996.- 410.lpp.
8. RENĢE V. Psiholoģija. Personības psiholoģija.// Zvaigzne ABC. – 2000.- 123.lpp.
9. SPULLE Ā. A. Praktiskais personālmenedžments.// SIA “Biznesa augstskola Turība”. – 1998.– 303.lpp.
10. VOROBJOVS A. Psiholoģijas pamati.// Rīga. – 2000.– 212.lpp.
11. VOROBJOVS A. Vispārīgā psiholoģija.// Rīga. – 2000.- 321.lpp.